Trešdienas austrenis rimtajai pilsētai atnesis vēsu laiku… Dzirdama vārnu ķērkšana…Vējš iezogas Daugavai līdzās esošajās kļavās, notraucot nodzeltējušās lapas, tā brāzmas klauvē arī ēku logos, arī kāda Rīgas ielas nama logos, kur jau ilgāku laiku nav jūtama cilvēku rosīšanās… Ceturtdienas rīts pārsteidz ar tikko uzsnigušu pirmo sniegu, acīm paveras kaut kas jauns. Tāds ir laika ritums – kaut kas beidzas, dodot laiku kaut kam jaunam… Ceturtdien Jēkabpili pāršalca arī sēru vēsts, ka vakar Mūžībā devusies daudziem zināmā kultūras dāma Aina Laiviniece…
AINA LAIVINIECE dzimusi mūsu pilsētā 1944. gada ziedoņa mēnesī – 2. maijā Roberta un Zelmas Laivinieku ģimenē. Varbūt tāpēc visu mūžu Aina ir jūsminājusies par ziediem. Tas bija kara laiks, kurš nesa pārbaudījumus ģimenei jau pirmajos Ainas dzīves mēnešos, kad ģimeni izšķīra bēgļu un evakuācijas laiks vācu armijai atkāpjoties, bet Sarkanajai ienākot pilsētā. Tomēr vēlāk ģimenei izdevās apvienoties. Vidusskolas programmu Aina apguva Krustpils 1. vidusskolā, kuru beidza 1962. gadā, kad rajonus un pilsētas apvienoja, skolu pārdēvējot par Jēkabpils 3. vidusskolu.
Interesi par kultūru viņa iepazina bērnībā, to ieaudzināja tēvs. Mūziku un deju iemīlēja, apmeklējot operas un baleta izrādes. Arī rakstīto vārdu Aina mantoja no tēva, kurš sacerēja stāstus un publicēja rakstus Krustpils laikrakstā. Skolas laikā Ainai padziļinājās interese par kultūru, darbojoties pašdarbības kolektīvos, klausoties vilinošajās orķestra skaņās netālu no skolas esošajā Ādamsona saliņā. Un, protams, pāri visam – līdzās uz Rīgas ielas nesen uzceltais cēlais un modernais Krustpils kultūras nams. Tomēr, iespējams, vecāku, kuri bija piedzīvojuši pēckara grūtības un varu pārmaiņas, pieredzes mudināta, Aina nolēma apgūt kādu praktisku amatu, ar kuru visos laikos pie visām varām varēs iztikt. Viņa iestājās Olaines ķīmiķu proftehniskajā skolā, kuru pabeidza un sāka mācīties Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē, līdz secināja, ka viņas aicinājums ir nekas cits kā kultūra…
Kultūrai kā pamatdarbam viņa veltīja 30 savus mūža gadus. Pirmās darba vietas bija bibliotekāra pienākumi Jēkabpils 4. vidusskolā un rajona bibliotēkas bibliotekāres-metodiķes darbs. Tam sekoja rajona kultūras nodaļas inspektores un Tautas nama (toreiz Oškalna kultūras nams) metodiķes pienākumi. Vadījusi paraugsaimniecības „Ābeļi” kultūras namu un bijusi Viesītes proftehniskās skolas direktora vietniece.
Vienlaicīgi studējusi Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē (1970-1975), kur pabeidza pilnu kursu kultūrizglītības darba specialitātē, iegūstot augstākās kvalifikācijas kultūrizglītības darbinieka, masu pasākumu režisora kvalifikāciju. Papildinājusies Maskavas kvalifikācijas kursos.
Darbojoties par metodiķi Jēkabpils Tautas namā un masu pasākumu režisores amatā, organizēja valsts un rajona mēroga pasākumus, veidojot scenārijus un vadot kultūras pasākumus. Bieži publicējās reģionālajā laikrakstā. Bija lieciniece visiem kultūras dzīves attīstības un pārveides posmiem.
Daudzi iedzīvotāji Ainu atceras arī kā bēru izvadītāju. Tā bija nodarbošanās ārpus pamatdarba. Jāatzīst, ka katram tas nav dots un katram šo pienākumu neuztic. Aina to spēja veikt profesionāli, kļūstot par pazīstamu un pieprasītu izvadītāju. Un cilvēki viņai uzticējās. Viņas bēru runas bija gaišas un vieglas, citējot dzeju un tautasdziesmas, neradot smagumu jau tā bēdās iegrimušajiem tuviniekiem, tajā pašā laikā spējot izteikt visizjustākos mierinājuma vārdus.
Dzīves laikā Aina bija sabiedriski aktīvs cilvēks, pildīja deputātes pienākumus Viesītē un Jēkabpilī, bijusi lektore „Zinību biedrībā”. Beigusi Rīgas ceļojumu un ekskursiju biroja gidu kursus, darbojusies kā gide pilsētā, ļaujot izzināt pilsētas tagadni un pagātni, kā arī vadījusi ekskursiju grupas Latvijā un ārpus tās robežām, jo viens no Ainas hobijiem bija ceļošana.
Aina bija Dziesmotās revolūcijas jeb Trešās atmodas, kas noveda pie Latvijas neatkarības atjaunošanas, aktīva dalībniece. Darbojusies Latvijas Tautas frontes Krustpils nodaļā, kuru dibināja un vadīja viņas tēvs Roberts Laivinieks. Bijusi 1991. gada barikāžu dalībniece, par ko apbalvota ar piemiņas zīmi. Darbojoties atjaunotās valsts izaugsmē, pildījusi valsts valodas komisijas inspektores pienākumus.
Beidzot aktīvās darba gaitas, turpinājusi darbību nevalstiskajā sektorā – no 2000. gada darbojās Eiropas Kustībā Latvijā, pārstāvēja Latvijas – Dānijas biedrības Jēkabpils atbalsta grupu, veicināja draudzības sakarus ar Vācijas pilsētu Melli. Darbojās vairākos projektos, tostarp, ODIN/VITA – pieaugušo izglītības un vecākās paaudzes garīgās aktivitātes veicināšanā. Tā kā viņa visu mūžu jūsmoja par ziediem, savam priekam beidza floristikas kursus.
Biju pagodināts, ka Aina kļuva par biedrības „Jēkabpils mantojums” dalībnieci, sniedzot lielu atbalstu ievērojamu personību kapa vietu identificēšanā.
Aina Laiviniece Mūžībā devās 2023. gada 25. oktobrī.
Dzīves pēdējos gados, kad veselība sāka pievilt un spēki mazinājās, nenovērtējamu atbalstu Ainai sniedza viņas draudzene, sabiedriskā un kultūras darbiniece, rakstniece un publiciste, mūsu novadniece Anna Skaidrīte Gailīte, arī palīdzot gūt patvērumu Viesītē. Par cilvēcīgumu un iejūtīgumu Gailītes kundzei īpašs paldies.
Izsaku visdziļāko līdzjūtību Ainas Laivinieces tuviniekiem, draugiem un bijušajiem darba kolēģiem.
Biedrības "Jēkabpils mantojums" vadītājs Jānis Zeps
Jēkabpils novada pašvaldība izsaka visdziļāko līdzjūtību Ainas Laivinieces draugiem un līdzgaitniekiem… Lai gaišs un viegls ir Mūžības ceļš!
ATVADĪŠANĀS NO AINAS LAIVINIECES PIRMDIEN, 30. OKTOBRĪ PLKST.13.00 JĒKABPILS PILSĒTAS JAUNAJĀ KAPLIČĀ, GULDĪŠANA ZEMES KLĒPĪ VARIEŠU PAGASTA SMANU KAPOS.