Inga un Ingus Ūdri tagad ir precēts pāris. Abi pamazām gatavojas patstāvīgai dzīvei. Saskatījušies sociālās aprūpes centrā, pirms gada vienlaikus pārcēlušies uz grupu dzīvokli cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), kurš atvērts daudzfunkcionālā sociālo pakalpojumu centrā (DSPC) “Laipa” Kalnciemā. Abi strādā vietējā sociālajā uzņēmumā, tiek galā ar sadzīvi, veic maksājumus, un rēķina, ka sakrāt naudu savai dzīvesvietai nebūs vienkārši.
Kāzu ceļojums un dzīve
Kad viesojos pie Ingus un Ingas, abi ir mazliet samulsuši, bet smaidīgi. Pirms nedēļas apprecējušies un bijuši kāzu ceļojumā. Paši vien aizbraukuši līdz kādai Jūrmalas viesnīcai un pavadījuši kāzu nakti tur – tas bijis fantastisks kāzu ceļojums. Kad Inga uz brīdi kaut kur pazūd un nav sazvanāma, jo telefonu atstājusi dzīvoklī, Ingus ir satraucies ne pa jokam. Drīz viņš atrod sievu, kura aizgājusi turpat uz aptieku. Jārūpējas vienam par otru, līdz šim abiem dzīve nav bijusi nekāda saldā.
“Inga man iepatikās, jo ar viņu bija jautri, viņa jauki smaidīja. Man tas ir svarīgi. Arī kāzu diena bija jautra, dažādas atrakcijas. Nesu Ingu pāri tiltam Jelgavā, slēdzenīti pielikām. Tad, protams, burbulīšus papūtām kopā, fotografējāmies, pie pils bijām. Pēc tam kopā ar citiem grupu dzīvokļu iemītniekiem un darbiniekiem mums bija skaistas svinības. Tagad esam ģimene.
No savas bērnības lielākoties atceros tikai to, kā dzīvoju bērnunamā. Gājām makšķerēt, mellenes lasīt. Kad bija sporta svētki, ciemos atbrauca makšķernieki un uzdāvināja man makšķeri. Vēl bija mazāks brālis un māsa, bet mūs izšķīra. Diezgan ilgi mācījos Katvaru skolā, pēc tam – Alsviķos. Kādu laiku dzīvoju sociālajā dzīvoklī, bet 2009. gadā nokļuvu jauniešu centrā valsts sociālās aprūpes centra “Zemgale” filiālē “Ziedkalne”. Tur piedalījos dažādas nodarbībās un mazliet piestrādāju vietējā galdniecībā. Brālis dzīvoja Inčukalnā, biju aizbraucis ciemos, nedēļu padzīvoju. Tagad nav nācies tikties. Kad man bija 10 gadu, ciemos bija atbraukusi mamma. Sen, kad man bija 16 gadu, es arī biju aizbraucis ciemos pie mammas kaut kur Vidzemē. Par viņu tagad nekas nav zināms.
Kad man piedāvāja pārcelties uz grupu dzīvokli Kalnciemā, biju ar mieru, bet gribēju, lai pārceļas arī Inga. Bijām lēnām satuvinājušies. Sociālās aprūpes centrā bija noteikts režīms, kopīgas ēdienreizes. Tagad mums ir savs dzīvoklis, un šajā centrā var iemācīties visu, ko vajag dzīvei. Paši iepērkamies, gatavojam ēst. Šeit ir mājīgāk. Es iemācījos, kā jāpiesakās darbā, tagad man ir darbs. Darbā man ļoti patīk, jo ir jautri. Strādājam daudz, bet pārtraukumos jokojam. Jau strādāju pilnu slodzi, nopelnu. Rēķinus maksāju ar internetbankas palīdzību, mācos arī angļu valodu,” stāsta Ingus.
Ja būtu bijis…
DSPC Laipa ir Zemgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projektā “Atver sirdi Zemgalē” kopā ar pašvaldību izveidots centrs, kurā ir gan grupu dzīvokļi, gan dienas aprūpes centrs, gan specializētā darbnīca personām ar GRT. Sociālās darbinieces un DSPC “Laipa” vadītāja Gita Aizpure pieļauj – ja Ingum un Ingai atbalsts būtu sniegts agrāk, varbūt viņiem nebūtu jāpārceļas uz sociālās aprūpes namu. Ingus 18 gadu vecumā no bērnunama tika pie sava sociālā dzīvokļa. Tas jebkuram jaunietim būtu mulsinošs brīdis, Ingum neizdevās tikt galā. Ja tolaik vismaz sociālais mentors būtu palīdzējis… Lai no bērnunama izdotos veiksmīgāk aiziet savā dzīvē, iespējams, gan Ingai, gan Ingum labākais pārejas posms būtu grupu dzīvoklis cilvēkiem ar GRT, kur ir atbalsta personas. Pirms 20 gadiem šādu pakalpojumu nebija. Tāpēc tagad abiem ir jāmācās patstāvīgā dzīvē vajadzīgās prasmes un iemaņas. Abiem ir algots darbs, par ko jāpateicas vietējam uzņēmējam Arnim Vējam. Nav zināms, kā Ūdriem turpmāk veiksies, uz savu klientu sasniegumiem centra DSPC “Laipa” darbinieki skatās, vērtējot katru mazāko solīti uz priekšu. Diemžēl daudziem centra grupu dzīvokļu klientiem dzīvesstāsti bijuši līdzīgi: bērnunams, tad varbūt kāds dzīves posms sabiedrībā, tad sociālās aprūpes centrā. Arī Ingai. Lai pārceltos uz grupu dzīvokli cilvēkiem ar GRT, pašam jāizsaka vēlme. Ingu pamudināja mīlošais Ingus.
Ingas stāsts
“Pats labākais šeit ir tas, ka man ir darbs un neviens nebļaustās. Sākumā biju bērnunamā Latgalē, tad skolā, no kuras nonācu Rēzeknes pansionātā. Tur bija tikai veci cilvēki, tāpēc mani aizveda uz sociālās aprūpes centru “Ziedkalne”, kur es nodzīvoju ļoti ilgi – 25 gadus. Man ir brālis un māsa. Māsa laikam Londonā. Es viņai uzrakstīju īsziņu, bet viņa neatbild. Brālis ir kaut kur sociālās aprūpes namā Latgalē, kopā mums nav sanācis dzīvot. “Ziedkalnē” apstākļi sākumā nebija labi, bet tad sākās dažādi pulciņi, ar ansambli bijām ekskursijā uz Zviedriju. Tur bija jāstrādā uz vietas, palīdzēju veļas mājā, bet te man ir īsts darbs, kolēģi, ar kuriem draudzējos. Es līmēju kastes un zīmogoju. Ātri iemanījos tās kastes līmēt, citreiz sanāk arī otrā pusē pie aparāta stāvēt, kur jāpaspēj kastes saņemt. Pēc darba centrā ir nodarbības, te var atpūsties, paskatīties televizoru. Mums ir sava virtuve, paši visu pērkam un gatavojam. Un mums ir ļoti labs darba devējs, man patīk,” stāsta Inga.
Darba devēja atbalsts
Uzņēmuma “Easy Pack” īpašnieks Arnis Vējš Kalnciemā ir nodibinājis arī sociālo uzņēmumu, lai cilvēkus ar GRT nodrošinātu ar piemērotiem darba apstākļiem. “Tagad jau varu teikt, ka sociālais uzņēmums veiksmīgi darbojas. Sākumā man bija dažas emocionālas grūtības, bet tad pieradu, ka jaunajiem darbiniekiem no DSPC “Laipa” dažas lietas ir jāpaskaidro detalizēti. Ne visi, kas atnāca strādāt, palika. Sākumā gribēju palīdzēt visiem, bet dažreiz rezultāts bija nulle… Tagad cenšos palīdzēt tiem, kas paši tiešām to vēlas. Citam aizstumt uz ratiem paleti no vienas vietas uz otru – tas jau ir notikums. Ja ir vēlēšanās, ir rezultāts. Kad izstāstu vienreiz, otrreiz, paslavēju par paveikto, manējiem viss veicas ļoti labi.
Ne Ingus, ne Inga savā mūžā nebija strādājuši algotu darbu. Daudz jārunā par drošību. Ja kaut kas nav skaidrs, labāk nedarīt, bet pajautāt vēlreiz, palūgt padomu kolēģiem. Redzu, kā Ingus progresē, un nākotnē varēšu viņam uzticēt pārvaldīt iekārtu.
Man ir labs kolektīvs, pieņem un atbalsta kolēģus, kas nāk no “Laipas”. Mēs visi te esam līdzvērtīgi, tā arī vienam otrs jāuztver. Ja otru pieņemsi, bet ar domu, ka viņš tomēr ir citāds, tā, manuprāt, nav patiesa pieņemšana. Nē, otrs ir līdzvērtīgs, tikai viņam jāsniedz atbalsts. 25 gadus aprūpēju mammu, kurai domāšana vairs nebija skaidra. Iemācījos, kā ir, kad ar otra nevarēšanu ir jārēķinās ikdienā. Iespējams, tas mani pamudināja palīdzēt, kad Gita Aizpure aicināja strādāt ar centra klientiem specializētajās darbnīcās. Tās arī esmu palīdzējis iekārtot, taču neesmu skolotājs, esmu uzņēmējs. Man arī bija vajadzīgi darbinieki, kas veic vienkāršus darbus. Lielu dienas daļu strādāju kopā ar visiem. Esmu drīzāk līderis, nevis priekšnieks. Bet bizness attīstās, par ko esmu ļoti pateicīgs saviem klientiem, īpaši mēbeļu ražotājam “Avoti”, kura īpašnieks mani iedrošināja sākt kartona iepakojuma ražošanu. Tagad domāju, ka cilvēkiem ar GRT, kuri iemācīsies dzīvot patstāvīgi, varētu palīdzēt ar dzīvesvietām tepat Kalnciemā,” stāsta Arnis Vējš, kurš nesen saņēmis balvu “Gada uzņēmējs Zemgalē 2020”. Viņa uzņēmums ražo kartona iepakojumu – gan kastes, gan dizaina priekšmetus. Tas, ka Kalnciemā ir sakopta degradēta teritorija, attīstīta veiksmīga ražošana un uzsākta sociālā uzņēmējdarbība, ticis novērtēts. Bet visvairāk Arņa Vēja attieksmi novērtē kaimiņos esošā DSPC “Laipa” iemītnieki, apmeklētāji ar garīgiem traucējumiem un darbinieki. “Protams, cilvēkiem ar GRT ir mazliet vieglāki darba noteikumi, viņi var atprasīties no darba, kad ir nepieciešams. Galvenais, lai ar mani visu sarunā. Obligāts nosacījums ir turpināt mācīties darba iemaņas. Domāju, ka ar maniem darbiniekiem ar GRT būs tā, ka pēc gada neviens uzreiz nepateiks, ka ir problēmas. Tas jau ir mūsu mērķis: integrēt viņus sabiedrībā. Bet manējie ir īsti malači,” piebilst uzņēmējs.
Mums ir sava virtuve, paši visu pērkam un gatavojam.
Darba devējs Arnis Vējš atzīst, ka Ingus strādā precīzi un progress ir acīmredzams.
Ingus atzīst, ka galvenais – lai kopā ir jautri.
DSPC laipa atrodas pašā Kalnciema centrā.
Publikācija tapusi informatīvās kampaņas par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes, gaitā. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.
Projektu vadītāja Ilze Olšteina
Foto: Matiss Markovskis