Plkst. 11.00 norisināsies dievkalpojums Krustpils Evaņģēliski luteriskajā baznīcā.
Ik gadu Jēkabpilī šī diena tika atzīmēta ar piemiņas brīdi. Šogad, ņemot vērā valstī izsludināto ārkārtas situāciju, aicinām nepulcēties un ievērot valstī noteiktos ierobežojumus, taču ikviens individuāli vai ģimenes lokā 25. marta pēcpusdienā aicināts novietot ziedus un svecītes pie pieminekļa represiju upuriem. Domās kavēsimies atmiņās un pieminēsim tos tautiešus, kuru sapnis par Latviju palika tur, Sibīrijas plašumos.
Latvijā 25. marts ir sēru diena, kad tiek pieminētas 1949. gada deportācijas un komunistiskā genocīda upuri. Tā ir diena, kad no savām mājām un dzimtenes izrauti, aizturēti, lopu vagonos iespundēti daudzi tūkstoši latviešu uzsāka smagu un moku pilnu ceļu uz neatgriešanos. Šajā dienā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz attāliem Padomju Savienības reģioniem. Daudzi no izsūtītajiem, arī sievietes, sirmgalvji, bērni un zīdaiņi, dzimtajā Latvijā vairs neatgriezās – viņi novārga un aizgāja bojā ceļā, koncentrācijas nometnēs un mūža nometinājuma vietās – uz mūžiem palika Sibīrijas sniegos.
1949. gada deportācijas ir viens no traģiskākajiem notikumiem Latvijas vēsturē. Uz mūža nometinājumu Sibīrijā tika izsūtīti 43 tūkstoši cilvēku. No Jēkabpils un tās apkārtnes vienas dienas laikā uz Sibīriju bez tiesībām atgriezties dzimtajā Latvijā tika izvestas 565 ģimenes – 1670 cilvēki. 25. marts ir atmiņu diena. Tā ir tumša, sāpju pilnu atmiņu diena ikvienam latvietim. Ar katru gadu šo šausmu notikumu aculiecinieku kļūs arvien mazāk, taču šī diena atgādina, cik sīksti un stipri spējam būt, spējam izdzīvot – spējam pārdzīvot nežēlību un smagus pārbaudījumus. Šī diena no paaudzes paaudzē māca mīlēt savu dzimteni un sargāt savu ģimeni un pašus tuvākos. 25. martā karogus rotā sēru lentes, bet izsūtīšanu piedzīvojušie cilvēki, kam izdevās atgriezties, politiski represētās personas un viņu radinieki ik gadu piemin šos notikumus un tajos cietušo tautiešu likteņus.
Avots: www.jkp.lv